Dooh, atceros vēl tagad pirmo reizi! Gāju pa Lucavsalu un cauri sētai ieraudzīju VIŅU. Nodomāju ,hmm, Laurai kaut kāda draudzene gan jau no skolas :D Garie skaistie mati bija tik neaprakstāmi ,ka tie atgādināja princesi. Pagāja gads un es vēl joprojām savas domas nebiju domājis. VIŅA manās acīs bija kā tāda princese. Saņēmos ,bet ko es izdarīju? Es uzrakstīju Laurai pajautāju par VIŅU šo to . Atceros kā nometnē spēlējām kopā kārtis un es centos piespēlēt VIŅAI ,lai tik viņa uzvārētu :D Pienāca Rīgas svētki un mēs iepazināmies tuvāk. Gluži neatceros vai VIŅA  zināja ,ka man ir simpatījas pret VIŅU. Sākām biežāk satikties sazināties un tā VIŅA ieceļoja manā sirsniņa :) Tagad atskatoties ,ka VIŅA jau tad sarakstījās ar to maitu sāku domāt ,ka biju tāds kā mierinājums vai izklaide VIŅAI,jo nebija ar viņu. Rudens pienāca un mēs turpinājām pa retam tikties un sazināties. Tad pārziemojām ziemu un mani pat izjokodam es to uztvēru mazliet sāpīgi ,jo tomēr man VIŅA patika :) Ziema tuvojās jau beigām un es kaut ko jutu no VIŅAS puses. Tuvojās pavasaris un atklājās manas aizdomas par patiesību. Es VIŅAI patiku. Atceros to nakti ,kad uzzināju to. Domāju ,ka tas ir sapnis un to arī pateicu VIŅAI ,ka tagad laikam sapņoju ,bet ,nē! Tas nebija sapnis. Drīzāk tas bija sapņa piepildīšanās :) Es biju tik priecīgs ,ka nezināju ko darīt. Pienāca pavasaris un mēs sākām tikties jau divatā. Atceros vēl šodien kā paņēmu VIŅAS roku un sajutos tik laimīgs ,bet tomēr tik bailīgs ,jo biju ar princesi un bail ,ko tāda varētu padomāt par mani. Bija muzeju nakts un gājām mēs kopā sadevušies ,bet viens no otra mazliet vēl kautrējāmies. Tad nedēļu vēlāk mēs sēdējām Esplanādē un es palūdzu aizvērt acis VIŅAI. Es VIŅU noskūpstīju. Sajūta bija tik vienreizēja - kā karuselī :)

Nākamajā dienā es noskrēju Nordea Maratonu un domāju ,ko VIŅA dara tagad ,kaut būtu mani redzējusi un kaut būtu klāt. Pagāja mēnesis un bija iestājusies vasara jau :) Bet es sadarīju ko tādu ,ko nožēloju vēl šodien. Es skrēju pakaļ nevis princesei ,bet čūskām. Un es saindējos. Princesei tas nepatika un VIŅAS sirdi es salauzu :( LŪDZU ,JA TU LASI ŠO TAD PIEDOD MAN. ES TO NOŽĒLOJU KATRU DIENU TAGAD UN ZINU ,KA TU ESI TEIKUSI ,KA MAN PIEDOD ,BET TAS IR TIK STULBI ,KA NO KAUNA GRIBAS NOMIRT. 

Tomēr mēs tikāmies un mēs bijām abi kopā. Es nosaucu VIŅU par princesi un VIŅA mani par savu princi. Vēl šodien atceros to kā tas būtu noticis vakar. Mūsu garās pastaigas pa pus Rīgu vai arī pus dienu ilgās sarunas,kuras pārvērtās par nakšņošanām pie viena vai otra ,jo atlaist otru bija tik grūti ,ka to izvēlējamies nedarīt. 

Tad es kaut ko sajutu pret VIŅU. Domāju domāju… Bija viena no tā reizēm ,ka pastaiga ilga pus dienu vedot cauri pus Rīgai un es VIŅU apstādināju. Noskūpstīju un pateicu kā bija , ir vēl tagad un būs - ES TEVI MĪLU AMANDA! Pagāja laiks un diemžēl mēs sastrīdējāmies. Es domāju ko darīt un tad man uzrakstīja Sanvita un pajautāju vienu jautājumu - vai man patīk Amanda. Atbilde ir skaidrāk par skaidru -JĀ! Tas bija 25.augusts aptuveni plkst 16-17 es nospēlēju pēdējā Ghetto Basket tajā sezonā un devos pie VIŅAS. Palūdzu piedošanu un iedevu savu goda vārdu ,ka būšu VIŅAI  uzticīgs. Es uztraucos  katru brīdi ,kad VIŅA bija prom no manis. VIŅA aizbrauca uz kaut kādiem Brocēniem un es vēl tagad atceros kā ar nemierīgu sirdi domāju vai princesītei viss kārtībā . Pienāca laiks un man arī bija jābrauc prom. Es braucu uz Poliju. Polijā katru vakaru viens pats izgāju ārā vai uzbraucu ar liftu augstāk vai tā pat skatījos saulrietu un vēroju skatu pa logu un domāju ,ko darīja princese. Vēl tagad atskatoties uz bildēm kā es to mīlu darīt atskatos uz tiem saulrietiem ,kurus safotografēju un domas par VIŅU raisās :)

Kad atgriezos devos mājās un domāju kā satikt VIŅU. Biju tik laimīgs ieraudzīt to mīļo sejiņu un jauko smaidiņu atkal raugāmies uz mani un saprast ,ka esmu VIŅAI blakus un VIŅA manās rokās :) Pienāca rudens un mūsu vasarīgās pastaigas pārvērtās rudenīgās pastaigās. Atceros kā nemierīgs sēdēju mājās un gribēju skriet. Bija plkst 0:50 un es uzstādīju jaunu personīgu rekordu 100m. Biju tik priecīgs ,bet es gribēju satikt VIŅU. Izsaucu VIŅU ārā no kaut kāda tusiņa un devāmies naktsnīgā pastaigā:) Gāja laiks un katru rītu es cēlos ar negribu iet uz skolu ,bet tomēr ejot uz to pilnībā neizgulējies ,jo iepriekšējā vakarā biju runājis vai pavadījis ar VIŅU laiku līdz vēlai naktij es tad apzinājos ,ka man ir grūti ,jo stundas ilga no astoņiem līdz četriem pēcpusdienā un man bija pēc tam divi treniņi ,bet es biju ar visu to laimīgs ,jo man bija VIŅAS atbalsts un VIŅAS mīlestība . 

VIENS TU ESI STIPRĀKS NEKĀ DIVI! /Agris T./

Ar VIŅU mēs nebijā abi divi mēs bijām viens vesels un tāpēc arī stipri.

Atceros reiz mēs sarakstījāmies līdz vēlai naktij un viens pēc otra tā ilgojāmies un es nospļāvos par visu un aizbēgu no mājām nakts vidū un skrēju naktī caur ne to drošāko rajonu pie VIŅAS.

Pienāca tāds laiks ,ka jau abi bijām apraduši viens pie otra ,ka pazinām tik labi ,ka lai otru izjokotu sanāca iekrist otra jokā un tikāmies biežāk un biežāk! :) Tad diemžēl ar mani notika negadījums un pat vairāki. 1) es pārdzīvoju nelielu mikro insultu (‘tā ir tāda kā sirds trieka tikai maza) 2) es salauzu roku. 

Lieks jautājums ,ko es satiku tajā pašā dienā ,ka dabūju ģipsi uz savas rokas vakarā. Protams ,tā bija princese! 

VIŅA bija vienīgais draugs ,kurš par mani interesējās tad un pat brauca pie manis spēlēt Monopolu un darīt vēl šo to . VIŅA bija klāt grūtā brīdī un tad es sapratu ,ka VIŅA ir vislabākais ,kas man bijis. Es sapratu VIŅA ir mans labākais draugs un spēru sev grūtu soli un atdevu VIŅAI savu mīļāko rotaļlietu ,kura man bijusi kopš 2-3 gadu vecuma. Tā bija uzticības pazīme ,ka VIŅAI uzticos un ir mans pats labākais draugs kāds man bijis. Diemžēl sanāca tā ,ka mans stāsts neturpinājās tik labi un jauki kā manas jūtas pret VIŅU. Atgriezos skolā pēc labāka laika un saņēmu vēstis ,ka esmu izslēgts no skolas par neapmierinošu attieksmi pret skolas apmeklēšanu. (tajā laikā ,kad man bija lauzta roka es negāju uz skolu ,bet gan uz procedūrām ,kas veicināja ātrāku sadzīšanu ,bet tā kā tā bija kreisā rokā tad es tak varēju iet uz skolu.) Tad kad saņēmu tās vēstis vakarā ar nepacietību gaidīju tikšanos ar Amandu. Satikdams VIŅU es biju tik priecīgs ,ka nelaidu viņu veselu stundu vaļā no sava apskāviena (tiešām es viņu stundu no vietas apskāvu bez pārtraukuma . viens apskāviens ilga stundu) . Es VIŅAI pavēstīju vēstis ,kas bija noticis ar mani. Ko VIŅA darīja ? Atbalstīja! :) Nebiju es sportojis ilgi un to es ļoti gribēju. Man tāda iespēja bija braucot uz nometni. Es to nometni gaidīju ar lielu nepacietību ,bet tomēr arī negribēju braukt un nesatikt VIŅU pāris dienas :( Kad atgriezos devos satikt VIŅU. Tagad man tā vien šķiet ,ka kaut kas slikts notika ,kad biju toreiz prom ….

Ziemassvētkos uzdāvinājām viens otram savas bildes un tā bija tik lieliska dāvana ,jo tad ,kad pienāca tas brīdis ,kad bija VIŅAI jāsaka attā. Es varēju raudzīties VIŅAS mīļajā ,jaukajā , mīlīgajā sejiņā :)

Sasniga sniegs un ziema bija klāt! Mēs spēlējāmies kā mazi bērni sniegā viens otru pikojām un vārtijām. Tad vienkārši atgūlāmies sniegā  viens otram blakus un raudzījāmies tumšajās debesīs un zvaigznēs :) 

Tik jauki atcerēties kā ēdām ZeDonāts un runājāmies un bijām kopā :)

Nāca laiks un kaut kas likās ne tā. Es jutu ,ka kaut kas nav kārtībā gluži kā tad ,kad es jutu ,ka VIŅAI patīku tad es jutu ,ka kaut kas nav kārtībā ar VIŅU. Izdomājām netikties nedēļu (kāpēc mēs tā izdomājām toreiz un ko no tā gribējām panākt es neatceros nesaprotu). Rezultātā mēs neizturējām divas dienas un satikāmies (hug). Gāja nedēļas un tā nu gāja laiks. Es jutu ,ka kaut kas nav kārtībā vēl joprojām. Sarunāju ārkārtas tikšanos ar VIŅU ,lai tikai sajustu cik VIŅA ir jauka un nozīmīga man. Centos pārsteigt princesi pat salstot -13 grādos ārā ,ka man pat iekšās juta to ka ir auksts ,lai tikai VIŅU apskautu ,pateiktu mīļus patiesus vārdus un novēlētu jauku dienu. Jauno gadu es sagaidīju piecas stundas ārā salstot ,lai tikai aizmigtu ar VIŅU savās rokās. Bet ar to nebija pietiekami…

Notika ,kas tāds ,kas mani sadragāja tik ļoti ,ka tagad pat nevaru ar to sadzīvot . Tas notika vairāk kā pirms diviem mēnešiem…

Mana princese…

VIŅA mani pameta…

Kāpēc? Tāpēc ,ka kaut kāds kā jau raksta sākumā pieminēju maita ,kurš jau VIŅU koļīja ,bet uzmeta jau pirms diviem gadiem atkal sāka koļīt .

Kas notika? Viņš VIŅU sāpināja. Tad ,kad VIŅA mani pameta es uztraucos par princesīti ,jo negribēju ,lai kaut kas VIŅU sāpina,bet tas maita to izdarīja.

Mana loma par nožēlu tagad VIŅAS dzīvē ir mainījusies un VIŅA tagad pārdzīvo par to ,ka atstāja mani ,bet gan ,ka ar to maitu nekas nesanāca.

VIŅAS loma manā dzīvē nav mainījusies! VIŅA MAN IR MĪĻAIS AMUCĪTIS ,MĪĻUKS ,PRINCESĪTE, SIEVIŅA un mūsu īpašie vārdiņi vienam un otram Amii un Axii.

Bez VIŅAS man iet grūti. Katrs rīts ir ar sāpēm ,ka nav vairs VIŅAS un VIŅAS mīlestības man un atbalsts. Grūti koncentrēties uz kaut ko. Skumji gandrīz visu laiku…

Bez viņas esmu viens…,bet ne viens vesels ,lai būtu stiprs!

Cenšos kaut kā mierināt sevi ,bet tā ir būtībā tikai maska! Kas slēpjas zem tās ir samīdīta mana sirds ,kura atceras visu mīļo un jauko un raud par to ,ka tam iespējams nebūs turpinājuma.

ES ĻOTI CERU ,KA KĀDU DIENU MĒS ATKAL BŪSI KOPĀ!♥

ps šo rakstīju trīs stundas raudot un domājot par Amandiņu,ceru ,ka to kāds cienīs :)